Dzīve ir kā krelles. Diena pie dienas, veiksme pie neveiksmes, laime pie nelaimes, cerība un vilšanās, sapņi un realitāte. Tā saveras dzīvīte, pa pērlītei vien. Un katram lemtas tikai vienas krelles savērt. Bet pērļojot- katra jauna diena ir jaunas krelles un jauna dzīve. Vēl viena.

trešdiena, 2011. gada 18. maijs

Miglains rīts pie upes


Ja es saku upe-domāju Gauja. Jo tā ir mana upe. Bet katram tā ir sava.

Vasara. Agrs rīts. Līdz saullēktam vēl vismaz stunda, Gandrīz neiespējams klusums. Pat putni, visu nakti trakojuši, beidzot likušies pasnaust. Laužoties caur aizaugušo upmalu, dzelžu auksta rasa dzeļ kājas. Migla tik balta un bieza, ka pretējo krastu nemaz neredz. Jūties viens, kā kosmosā. Vai pēc apokalipses. Un negaidīti skaļi,  kā sprādziens, klusumu pāršķeļ plunkšķis. Zivs nav redzama. Tikai atvara vilnīši tuvu pie kājām.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana