Vasara. Agrs rīts. Līdz saullēktam vēl vismaz stunda, Gandrīz neiespējams klusums. Pat putni, visu nakti trakojuši, beidzot likušies pasnaust. Laužoties caur aizaugušo upmalu, dzelžu auksta rasa dzeļ kājas. Migla tik balta un bieza, ka pretējo krastu nemaz neredz. Jūties viens, kā kosmosā. Vai pēc apokalipses. Un negaidīti skaļi, kā sprādziens, klusumu pāršķeļ plunkšķis. Zivs nav redzama. Tikai atvara vilnīši tuvu pie kājām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru