Dzīve ir kā krelles. Diena pie dienas, veiksme pie neveiksmes, laime pie nelaimes, cerība un vilšanās, sapņi un realitāte. Tā saveras dzīvīte, pa pērlītei vien. Un katram lemtas tikai vienas krelles savērt. Bet pērļojot- katra jauna diena ir jaunas krelles un jauna dzīve. Vēl viena.
...viens pats, kaut kur bezgalības vidū, apkārt tikai tumši zils ūdens, kas saplūst ar naksnīgajām debesīm, un tikai nedaudz baltu putu viļņu galotnēs un mēnessgaismas atspīduma ūdenī.
Šajā gadījumā noteikumus diktē lielās stikla pērles.
Gandrīz neticami- bet fakts! Spīdēja saule, bija silti, gar acīm no "Svelmes" ņirbēja sarkandzeltenas pērlītes. Domāju, atpūtināšu acis, pamēģināšu uzpērļot lietu. Nepaspēju pirmajam auskaru pārim pielikt āķīšus, kad lietus jau bija klāt, ar pērkonu lai!